IMG_2565

Grāmatas “Karstā Ziema” pirmās nodaļas

Posted on Posted in Grāmatas

Pirms 11 mēnešiem man radās ideja par iespēju ar velosipēdu braukt pāri Indijai. Pirms 7 mēnešiem šai idejai bija lemts piepildīties. Un tagad, 2 mēnešus pēc Indijas pamešanas, par mūsu gaitām, 5 mēnešu laikā šķērsojot Indiju, var lasīt manā grāmatā “Karstā Ziema”. Ieskatam par to, kāda ir šī grāmata, piedāvāju izlasīt tās pirmās nodaļas.

vaaks

Braucam apkārt Indijai ar velosipēdiem? Tie būs vairāki tūkstoši kilometru, kurus mēs varētu braukt kādus trīs līdz četrus mēnešus. Sākt varam ap septembri vai oktobri, kad tur būs beigusies lietus sezona. “Ok!” tik vienkārši un reizē pārliecināti pēc mirkļa apdomāšanās atbildēja Una, kad pašā jūnija sākumā es viņai uzdevu šo jautājumu. Un es varēju turpināt stāstīt par savu jau galvā nedaudz apdomāto ideju.

Skatoties Google Maps kartēs, redzams, ka aptuveni 4-5 tūkstoši kilometru ir maksimāli taisnā ceļā no Indijas ziemeļiem līdz dienvidiem, taču mēs noteikti brauksim ne tik taisnā līnijā. Varam taisīt riņķi no, piemēram, Deli pret pulksteņa rādītāja virzienu. Tālāk braukt līdz pašam Indijas dienvidu galam un tad pa austrumu krastu turpināt ceļu atpakaļ uz valsts ziemeļiem. Kopā sanāks varbūt pat 8 vai vairāk tūkstoši kilometru.

Šie mēneši būs pietiekami ilgs laiks, lai mēs saprastu, vai mums patīk šāda ceļošana un ko gribam darīt tālāk. Rokas stiepiena attālumā tad, ja nu kas, būs visa eksotiskā Dienvidaustrumāzija. Tātad, turpat būs gan Kambodža, gan Taizeme, gan Laosa un vēl daudzas citas vairāk vai mazāk dzirdētas valstis, kuras varētu būt interesanti apmeklēt. Lai vai kā, Indijā maksimāli varam uzturēties līdz 6 mēnešiem. Tik ilgs ir mums pieejamo tūristu vīzu termiņš.

Tagad tad no algām atliekam visu naudu, kas sanāk. Beigās vēl pārdosim visas mantas un braucam! Es tā parēķināju, ka pēc biļešu nopirkšanas, vīzu iegūšanas, potēšanās un visa pārējā vajadzīgā sagādāšanas mums katram varētu būt aptuveni tūkstotis latu jeb 1400 eiro. Kādam laikam pietiks. Ja vajadzēs, varam meklēt kādu darbu.
“Labi! Mēs varam tā darīt.” atbildēja Una.

Četrus mēnešus vēlāk mēs ieradāmies Indijas galvaspilsētā Deli.

 

Idejas rašanās

2012. gada vasarā mēs ar Unu devāmies savā pirmajā ārzemju ceļojumā – caur Itāliju, pavadot tur 2 dienas, uz Portugāli. Pietiekami bijām dzirdējuši citu stāstus par lētajiem lidojumiem uz dažādām Eiropas valstīm, nu nolēmām to izmēģināt arī paši. Ne bez domām par to, vai tikai kaut ko paši nesačakarēsim, pirmo reizi dzīvē pērkot aviobiļetes un rezervējot dzīvokli ārzemēs, mēs, tomēr, nepadevāmies, visu izdarījām un ceļojumā aizbraucām. Pirmā pieredze ārzemēs vieniem pašiem nu bija iegūta. Āķis bija lūpā.

Jau dodoties ceļojumā uz Portugāli, mūsu galvās bija radusies ideja par to, ka kaut kad tuvākajā nākotnē mums varētu interesēt iespēja padzīvot kādu laiku ārzemēs. Bijām par to dažas reizes runājušies. Ne tāpēc, ka Latvijā mums kaut kas būtu slikti. Bet tāpēc, lai gūtu jaunu pieredzi. Lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo citur. Un pozitīvā pieredze ar pirmo ārzemju braucienu šīs domas tikai vēl vairāk pastiprināja. Mums bija skaidrs – tas nav nekas nereāls, tā dara daudzi. Mums vajag tik vien kā izdomāt, kad un ko gribam darīt, un rīkoties.

Lai ideja nepaliktu tikai kā ideja, bez īpašas domāšanas nolēmām arī par tās realizācijas aptuveno laiku – nākamā gada vasara vai rudens jeb aptuveni pēc viena gada. Domājot arī par to, lai Unai tikko pēc bakalaura grāda iegūšanas sākot strādāt, būtu jau viena gada darba pieredze. Tā teikt, nākotnē gan jau noderēs. Un laiks turpināja savu ritumu.

Augustā, piekrītot pilnīgi negaidītajam piedāvājumam, abi ar Unu devāmies uz interneta un tehnoloģiju konferenci Berlīnē, bet jau mēnesi vēlāk kopā ar manu brāli Viesturu un māsu Lieni pirkām aviobiļetes gada nogalei uz Stambulu, lai šo Jauno gadu sagaidītu savādāk nekā citus. Savukārt, tuvojoties pašai gada nogalei, mums bija skaidrs, ka pavasarī gribam doties uz Spāniju, lai tur veiktu kādu gabalu no slavenā Santjago ceļa. Lieki teikt, ka ceļošana mūs bija aizrāvusi. Galvenais, ka nu bijām sapratuši, cik tā visa padarīšana ir reāla un izdarāma ikvienam, arī bez milzu naudas ieguldījumiem.

Ar arvien augošo interesi par ceļošanu, mēs, tomēr, ilgu laiku bijām bez konkrēta plāna, kas tad būs tā mūsu lielā ārzemju pieredze? Kur mēs brauksim un ko mēs darīsim? Tā kā nevienā brīdī mums nebija domu vienkārši par peļņu, tad ātri vien bijām sākuši interesēties par brīvprātīgo darbu un tamlīdzīgām pieredzes gūšanas iespējām. Lasījām par citu pieredzi, tā saucamajās, palīdzības apmaiņas programmās, kad par dažu stundu darbu tu saņem bezmaksas naktsmājas un ēdienu. Lasīts tika daudz, un iespēju dažādība nekādi neveicināja īstās atbildes meklējumus.

Visi šie citu pieredzes stāsti internetā un ārpus tā mums radīja nopietnu interesi par Āziju, par Indiju. Un, lai arī kādus nākotnes plānus mēs vēl apdomājām, Indija bija tajos visos. Vismaz kā valsts, kur kādu mēnesi padzīvot un paceļot. Tā mūs interesēja galvenokārt tāpēc, ka ir tik liela, tik ļoti savādāka un tāpat arī lēta valsts.

Pienāca 2013. gada aprīļa beigas, un mēs nu jau piecatā – es, Una, mans brālis, mamma un vēl vidusskolas draugs Edgars, devāmies uz Spāniju. Arī šoreiz ceļojuma gatavošanās procesā bija daudz nezināmo, kas sākotnēji gandrīz vai lika atteikties no domas par šo piedzīvojumu vispār, taču, nepadodoties un realizējot ideju, atkal tika gūta jauna un neatsverama pieredze. Smaidu, atceroties to, ar kādu sparu un kā ar mammu skriešus veicām kilometrus pa kalnu takām pēc iepriekš tai pat dienā ar kājām un ar smagu mugursomu plecos pieveiktiem 30 kilometriem. Un, kas par prieku, bija redzot, ka Coca Cola automāts pilnīgajā nekurienē, karstajai saulei cepinot mūsu miesas, izripināja pudeli ar auksto dzērienu. Un tā nakšņošana katru dienu citā vietā. Šīs atmiņas vienmēr paliks ar mums.

Un tad jau bija maijs. Ko darām? Kur braucam? Kā tas notiks? Cik ilgi būsim prom? Mums joprojām nebija atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem. Nekādus naudas uzkrājumus arī nebijām veidojuši. Līdz vienā dienā es jautāju Unai: “Braucam apkārt Indijai ar velosipēdiem? Tie būs vairāki tūkstoši kilometru, kurus mēs varētu braukt kādus 3-4 mēnešus. Sākt varam ap septembri vai oktobri, kad tur būs beigusies lietus sezona.” Un tad tā Unas atbilde: “Ok”.

Velosipēds kā iespējamais pārvietošanās līdzeklis ilgākā ceļojuma mani ieinteresēja Spānijā. Lai arī kājāmgājēji joprojām ir krietnā vairākumā, daudzos Santjago ceļa velobraucējus nevar nepamanīt. Savukārt, citu pieredzes stāsti jau atkal bija tas, kas vēl vairāk pārliecināja, ka šī ir ļoti laba izvēle. Ceļojot ar velosipēdu, ir iespējams būt krietni ciešākā saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem un vēl vairāk uzzināt par vietējo kultūru. Tāpat arī tas ļauj redzēt to, kas autobusā vai vilcienā būtu vien viena mirkļa ainava. Šai pat laikā uzzināju, ka cilvēki ar velosipēdiem dodas arī braucienos apkārt pasaulei, ceļā pavadot krietnu laiku – līdz četriem un vairāk gadiem, taču, tērējot nebūt ne kosmiskas naudas summas. Un tā – brauciens tāpat vien, paļaujoties uz veiksmi un mūsu veselo saprātu, iztiekot tikai ar to, kas ir, nevis jau sākotnēji braucot strādāt, kļuva par mūsu plānoto ceļošanas veidu. Kā vēlāk teica viens mans draugs: “Jūs gan viegli dzīvojat!”

Vasarā, vēl audzējot ceļošanas pieredzi, pirmo reizi apmeklējām arī kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. Nopirku jaunu, lētu un vienkāršu velosipēdu par mazāk nekā 100 eiro. Savējo biju tieši pavasarī pārdevis. Un sarunājām trešo līdzbraucēju – manu brāli Viesturu. Iepriekš, vienkārši runājoties par iespējamu braukšanu kaut kad un uz kaut kurieni, viņš šaubījās. Šoreiz, runājot jau par konkrētu plānu, viņš piekrita avantūrai jau tai pašā dienā.

Vasara bija gandrīz vidū, un mēs sākām plāna realizāciju.

 

Gatavošanās

Kas ir vajadzīgs, dodoties nenoteikta ilguma velobraucienā pa Indiju? Mantu sarakstu var veidot arī ļoti garu, taču domas par to mainās, atceroties, ka viss no tā pašam arī būs jāved līdzi. Līdz ar to kā lielisks palīgs jau atkal noderēja raksti par citu pieredzi, ar kuriem internets pārpārēm ir pilns. Šobrīd gan mazumā, taču iespējams atrast arī rakstus par latviešiem, pasaules apceļotājiem, un pat par pa pasauli braucošo Latvijas velosipēdistu pieredzi. Citur pasaulē daudziem ceļošana kļuvusi par dzīvesveidu, bet neliela cilvēku daļa ar to arī labi pelna, rakstot grāmatas, vadot lekcijas un citādi materializējot savu hobiju. Tomēr, vēl svarīgāk ir tas, ka šādi šie cilvēki motivē citus. Liek vēl un vēl padomāt par tavu dzīvi. Liek domāt par to, vai tava ikdiena ir tieši tāda, kā tu to gribi.

Sākot domāt par visu līdzi ņemamo un nepieciešamo sagatavošanos, zinājām, ka gana ātri nepieciešams sākt vakcinēšanos. Dodoties dažu nedēļu tūrisma braucienā, bez tās var mierīgi iztikt. Nepieciešams vien būt uzmanīgākiem. Vairāk sekot līdzi higiēnai, pievērst lielāku vērību tam, kas tiek ēsts un kas tiek dzerts. Taču, braucot tā kā mēs, mums bija skaidrs, ka nav ko lieki riskēt – sapotējamies pret visu, ko iesaka ārsts, un braucam mierīgi. Informāciju par vajadzīgajām potēm sākotnēji ieguvām internetā. Vēlāk Veselības centrs 4 dakteres teiktais apstiprināja visu to, ko jau bijām uzzinājuši. Vienīgi pēc sarunas ar viņu uzzinājām par vēl pāris vēlamām vakcīnām. Uzzinot par plānoto brauciena laiku, daktere uzreiz sastādīja grafiku, lai varam visu paspēt laikā. Un nu, sākot no jūlija beigām, mums tikai attiecīgajās dienās vajadzēja doties uz kārtējo poti, lai kopumā aptuveni 2 mēnešu laikā iegūtu pilno “ceļotāju komplektu”.

Kas tas bija par atvieglojumu, kad septembra vidū devāmies prom no pēdējā veselības centra apmeklējuma! Plecs jau bija noguris no iknedēļas durstīšanas, kā arī kopumā šajā laikā jutāmies vājāki nekā parasti. Beigu beigās papildus jau esošajām savu organismu aizsargspējām bijām ieguvuši imunitāti pret A un B hepatītu, dzelteno drudzi, holēru, vēdertīfu un difteriju. Kopā par to samaksājot aptuveni 150 eiro katrs.

Indijas vīzas noteikumu dēļ pieteikšanos tai atlikām uz septembri. Noteikumi ir tādi, ka vīza sāk darboties līdz ar pieteikšanās datumu, bet apstiprinoša vai noraidoša atbilde tiek saņemta 2 nedēļu laikā pēc pieteikšanās. Tā teikt, lai nav ļoti par agru un nesanāk lieki zaudēt valsts apmeklēšanai maksimāli pieejamo laiku. Bet neatlikām arī uz pašu pēdējo brīdi, lai, ja nu kas aiziet greizi, mums ir laiks arī atkārtota pieteikuma iesniegšanai.

Kā izrādījās vēlāk, atbildes gaidīšanas laiks ir pietiekami ilgs, lai paspētu izdomāt 10 iemeslus, kāpēc vīza varētu tikt atteikta, kā arī izplānot iespējamo darbības plānu šādam gadījumam. Bet nu pagāja 2 nedēļas un septembra otrajā pusē bija skaidrs – 11. oktobrī mēs tiešām lidojam uz Deli. Viss notiek! Viss notiek! Viss notiek! Jā! Re, cik neinteresanti, tātad izdomātais variants B ar braucienu pāri Eiropai uz Āfriku un tālāk pa Āfriku paliks citai reizei.

Trešā pamata lieta, bez kuras neiztikt, mums bija aviobiļetes uz Deli. Uz brīdi mums bija domas par braucienu pa sauszemi līdz pat pašai Indijai, taču to atmetām gandrīz vai uzreiz. Rudens Eiropā, tomēr, var būt pārāk auksts, kā arī sabaidīja iespējamās problēmas ar iekļūšanu un ceļošanu pa Indijai tuvējām valstīm – Pakistānu un Irānu, bez kuru šķērsošanas šādā gadījumā nekādi. Savukārt, biļetes pirkšanas dienu atceros vēl kā vakardienu. Esam Balvos, pie mūsu ar Viestura vecākiem. Es, Viesturs, Una, manas māsas nav. Līdz vienā brīdī es jautāju: “Pērkam biļetes tagad?”. Tai pat laikā es zinu, ka man kontā nemaz nepietiek naudas biļetēm, taču zinu, ka Viesturs var līdz algai aizdot.

Cenas jau bijām skatījušies un zinājām, bet pirkt biļeti pāris mēnešus pirms lidojuma ir tikai normāli, ja gribas ietaupīt. Konkrētu datumu gan šajā brīdī vēl nezinām, taču, zinot, ka mana pēdējā darba diena būs 30. septembrī, par to vienojamies ātri. Sākot no šī datuma pieskaitām vēl papildus pāris nedēļas, lai pirms brauciena bez steigas paspētu izdarīt pēdējās lietas, un aptuvenais datums ir skaidrs. Skatīsimies, kad ir lētākas biļetes.

Iebildumu nav, nu tad pērkam! Visi vajadzīgie dati ir ievadīti, huh, … maksāju. Nekas nesanāk. Tiek parādīts ne līdz galam saprotams kļūdas paziņojums. Nu nekas, mēģinu vēlreiz, šoreiz izvēloties savādāku maksāšanas veidu, bet tāpat, izmantojot savu bankas karti. Atkal nekā – šoreiz tikai papildus sāpei no mana konta tiek paņemta komisijas maksa par pirkumu, kuru vēlāk atgūšu, kaut gan pats pirkums nenotiek arī šajā reizē. Sāku domāt, ka vaina varētu būt manas kartes limitā vienas dienas pirkumiem. Internetbankā atrodu iespēju palielināt limitu un pērku vēlreiz. Un atkal – nekā. Zvanot uz banku, noskaidroju, ka esmu palielinājis “ne to limitu”. Vajadzīgo var pacelt tikai filiālē, taču šoreiz, saprotot manu situāciju, izņēmuma kārtā vienam pirkumam tas ir iespējams arī telefoniski. Bankas darbinieks izdara nepieciešamās darbības, un dažas minūtes vēlāk biļetes nonāk manā epastā.

Kādas bija sajūtas uzreiz pēc šī pirkuma? Bija uztraukums, jo nu tagad jau viss tas bija sācies pa īstam. Kā saka – atpakaļceļa vairs nebija. Šī mazliet biedējošā sajūta nepamet mani vēl dažas turpmākās dienas, un ik pa laikam tā atgriežas vēl arī nākamo pāris mēnešu laikā.

Par atpakaļ brauciena biļetēm šajā laikā nedomājam. Kas to lai zina, kad un kā mēs brauksim atpakaļ. Varbūt pa zemi, varbūt pa gaisu, bet varbūt pa ūdeni? Ne velti dodamies šādā piedzīvojumā, lai pārbaudītu, kā tas ir, kad tu nezini, kur šonakt nakšņosi un kur un ko ēdīsi? Un kā tas būs rītdien vai parīt? Mēs to vēl tikai redzēsim.

Paralēli visam šim jau kopš piedzīvojuma plānošanas sākuma mums bija kopīgs Google Drive esošs dokuments, kurā saraksta veidā bijām apkopojuši visas nepieciešamās mantas, sākot no apakšbiksēm un līdz pat ūdens attīrīšanas tabletēm ekstremāliem gadījumiem. Ar laiku šis saraksts mainījās, kaut kas tika pievienots klāt, kaut kas tika dzēsts, bet necik milzīgs tas nesanāca. Spānijas pārgājiens mums bija kā laba mācība tam, cik maz patiesībā cilvēkam ir vajadzīgs, lai justos komfortabli.

Starp lielākajām mantām bija guļammaisi, viena trīsvietīgā telts un velosomas visa pārvadāšanai. Starp smagākajām – portatīvais dators, velosipēda atslēgas un dažas rezerves daļas. Apģērbu komplektā iekļāvām vairāk sintētiskus apģērbus, kas ir vieglāki, kompaktāki un ātrāk žūst. Netika aizmirsts par aptieciņu, mazgāšanās līdzekļiem un trauku minimumu. Saprotot, ka gāzes balonu ar lidmašīnu nemaz nevar aizvest, atliekam tā pirkšanu uz laiku, kad būsim Indijā. No Latvijas ņemam līdzi degli un ceļotāju trauku komplektu. Beigu beigās, pēc neveiksmīgajiem mēģinājumiem lielākajās Indijas pilsētās ne pārgājienu sezonā nopirkt gāzes balonu, šo ideju atmetīsim. Kā izrādās, Indijā tā pieejama, galvenokārt, kalnu apkārtnē un pavisam noteikti ne oktobrī, kad jau tuvojas ziema. Tas nav tik vienkārši kā ieiet jebkurā Rīgas tūrisma preču veikalā.

Septembrī, aizdomājoties, ka plānojam tak dzīvot teltī, kur rozetes tā kā nebūs, sākam interesēties par alternatīvām telefonu lādēšanas iespējām. Telefoni, tomēr, mūsdienās ir tādi, ka arī viena diena var izrādīties par daudz to baterijas uzlādes mūžam. Un vispār – kas zina, kāda tā Indija būs? Varbūt ar elektrību būs sarežģīti arī pilsētās.

Kā izrādās, iespēju ir pietiekami daudz. Ir lādētāji, kas izmanto saules enerģiju. Ir lādētāji, kas izmanto riepas griešanās enerģiju – gluži tāpat kā tavam vai tava tēta jaunības dienu ritenim. Bet visvairāk pārsteidz kāds pēc aprakstiem ļoti kvalitatīvs un gana dārgs aparāts, kas būtība ir maza plītiņa. Tu dedzini zarus, vāri tēju vai zupu un pie reizes vari spraust klāt lādēties kaut divus telefonus vienlaicīgi. Pēc nedaudz plašākas izpētes nolemjam, ka mūsējais būs dinamo tipa lādētājs. Pasūtām tādu no Ebay un ceram, ka vispār paspēs pienākt. Kā nekā paciņai ir tāls ceļš ejams – tā ir no Singapūras, bet mums palicis vien nedaudz vairāk kā mēnesis laika. Beigu beigās paciņa pazūd, bet mēs pasūtām jaunu un dārgāku variantu tepat no Lielbritānijas, kuru dažas dienas pirms aizbraukšanas veiksmīgi arī saņemam.

Kas tad vēl ir vajadzīgs? Velosipēdi. Par tiem mēs īpaši neiespringstam. Unai ir savējais, aptuveni 5 gadus vecais 100 latu Classic divritenis, kurš pēc nobrauktajiem kilometru tūkstošiem un bez remonta un apkopēm vēl joprojām ir labā stāvoklī. Viesturs šajā vasarā atjaunojis manu veco velosipēdu, kurš ir tāds pat simtlatnieks kā Unai. Bet es sev interneta veikalā no Lielbritānijas sagādāju jaunu, tādas pat klases braucamo par vēl gandrīz uz pusi zemāku cenu. Sak, ja jau ar tādiem visu laiku esam braukuši, un arī tūkstošus kilometru, kāpēc gan nenobraukt vēl vairāk? Protams, protams, te jau slodze būs krietni lielāka un ar bagāžu. Tomēr, mūsu domas tas nemaina. Lieki teikt, ka par šādu izvēli bija pārsteigts ne viens vien draugs un paziņa.

Citādāk jau daudz ko mēs varētu darīt savādāk nekā šobrīd. Mēs varētu atlikt braucienu, lai sakrātu vairāk naudu. Tas ļautu sagādāt labāku aprīkojumu, izplānot maršrutu un arī pašiem labāk sagatavoties. Taču, kas to lai zina, vai pēc šī laika mūsos joprojām būs šis pat piedzīvojumu gars, kas tagad liek doties pasaulē? Vai mēs nebūsim jau pārdomājuši? Nē, mēs labāk darām tagad un tā kā tagad liekas pareizi nevis domājam, kas būtu, ja būtu.

Maršruts? Kas tas tāds? Jokojam, ka mūsējo mums neviens tā arī neiedod. Runājot nopietni, kaut ko nebūt precīzu, redzot arī paredzamos braucienus kalnos un nobraucienus, mēs apskatāmies tikai dienu pirms lidojuma uz Indiju. Un arī tas notiek tikai tāpēc, ka, internetā meklējot maršruta plānotājus, man paveicas un es atrodu kaut ko patiešām vienkāršu, ērtu un noderīgu. Izmantojot šo rīku, var vienkārši kartē izvēlēties pilsētu pēc pilsētas, var arī vienkārši punktu pēc punkta. Tie uzreiz tiek savienoti pa taisnākajiem ceļiem, un uzreiz arī redzama detalizēta informācija par ceļu, par paredzamajiem kāpumiem un to slīpumu, un vēl daudz kas cits. Šīs arī ir mūsu vienīgās zināšanas par gaidāmajiem ceļiem, dodoties daudzu tūkstošu velobraucienā pāri tālajai un svešajai Indijai.

 

Tā diena ir jau tepat

Paskatos savā telefonā uzstādītajā laika skaitītājā un saku Unai: “Līdz mūsu lidojumam palikušas tikai nedaudz vairāk kā 24 stundas.”

“Jā, man ir bail.”

”Man arī. Bet būs labi. Būs interesanti.”

Tā, kas mums vēl ir jāizdara? Velosipēdi ir iepakoti lielajās, speciāli velosipēdiem paredzētajās kartona kastēs, tikvien kā ar sagrieztu stūri, noskrūvētiem pedāļiem un noņemtu priekšējo riepu, bet citādi veselā stāvoklī. Līdzi ņemamās mantas arī ir sapakotas – viss ir saliks velosomās, bet pašas somas kopā ar ķiverēm ir ieliktas kastēs. Telts ir kopā ar pārējām mantām.

Ceturtdienas pirmajā pusē saprotu, ka mēs tak vēl neesam sarunājuši transportu uz lidostu. Mantu ir daudz, un parastā taksī tās noteikti nesatilpst. Lūdzu palīdzību sociālajos tīklos Twitter un Facebook, un kādu stundu vēlāk risinājums jau ir atrasts. Atsaucas vairāki cilvēki, taču Andreja džips šķiet visatbilstošākais transporta līdzeklis mūsu mantu kalna transportēšanai. Kā nekā, kā saka Andrejs, kas tik tajā džipā nav vests.

Uz pēdējo vakaru, šo vakaru, esam sarunājuši tikšanos ar Lieni, mūsu māsu, un viņas draugu Jāni. Pirms iešanas ārā vēl ierakstu Twitterī, ka pārdodu savu BlackBerry telefonu, kurš vispārējā mantu pārdošanā un atdošanā bija palicis nepamanīts. Un, re – nepilnu 10 minūšu laikā ir atradies pircējs. Tādā veidā vēl pirms tikšanās ar Lieni centrā nododu savu BlackBerry jaunā īpašnieka rokās. Cik labi, ka vēl viena manta nevis vienkārši krās putekļus, bet tiks izmantota un būs kādam noderīga. Šī sajūta ir mūsu sabiedrotais visā pirms ceļojuma gatavošanās laikā. Pie jauniem īpašniekiem šajā laikā nonāca ļoti daudzas mūsu mantas – mēbeles, apģērbi, elektronika, sporta piederumi un vēl, un vēl, un vēl.

Sarunātajā laikā ar Unu esam pie Origo. Viesturs, Liene un Jānis mūs jau gaida. Viesturs ir kopā ar Lieni, jo pēdējās dienas Latvijā viņš dzīvo pie viņas, kamēr mēs ar Unu dzīvojam pie Unas vecākiem turpat pāri ielai mūsu nu jau vecajam dzīvoklim. Origo vēl izdarām pēdējo plānoto darbiņu – izņemam pa 150 dolāriem, lai Indijā tos samainītu pret vietējām rūpijām. Nav ne jausmas, vai tādā veidā sanāks izdevīgāk, taču skaidra nauda ir skaidra nauda, un dolārus tur noteikti zinās labāk nekā latus. Un ejam pasēdēt Coffee Inn kafejnīcā, iedzert kafiju un parunāties.

Dodoties mājās, jūtos manāmi uztraucies. Ik pa laikam sajūtos tik uztraucies, ka galva pēkšņi ir dulla un gribas apsēsties. Ieelpoju dziļāk un baudu pēdējo vakaru Rīgā. Ārā ir vēsi. Abi ar Unu esam ziemas jakās, bet zinām, ka jau pēc pāris dienām staigāsim šortos un sandelēs, bet ziemu nākamo reizi ieraudzīsim varbūt tikai pēc gada vai pat vēl ilgāka laika.
Mājās esam ap deviņiem. Plānā nu vairs tikai sapakoto kastu aizlīmēšana, vanna un miegs. Rīt agri jāceļas.

Aust piektdienas, 11. oktobra, rīts. Lai arī beigu beigās gulēt aizgājām pēc pusnakts, Una vēl kādu laiciņu pēc manis, es esmu pamodies jau neilgi pirms modinātāja. Ir sarunāts, ka 8:00 klāt būs Andrejs. Tātad laika nav necik daudz, nepilna stunda jeb tikpat cik parastā darba dienas rītā. Tikvien lai paēstu, iztīrītu zobus, saģērbtos un dotos ceļā. Lai arī ēst īsti negribas, apēdam pa pāris desu maizēm, dažiem vafeļu tortes gabaliņiem un izdzeram tēju. Diena būs gara.

Ap pusastoņiem zvana Andrejs, grib precizēt, kurā tieši vietā ir mūsu Čiekurkalna māja un kā tur labāk piebraukt. Būs klāt jau pēc aptuveni 20 minūtēm. Viens divi izdarām to, viens divi šo, un Andrejs zvana jau atkal – ir klāt lejā. Saprotam, cik labi, ka mūsu mantas ir sapakotas aizlīmētās kastēs. Līdz ar to nerodas ierastā vēlme paskatīties, vai ir paņemta tā viena vai tā otra lieta. Šobrīd tādas iespējas vienkārši nav. Visa nododamā bagāža ir kastēs, bet viss lidmašīnā līdzi ņemamais mums ir mazajās somās. Unai tāda ir velosipēda stūres soma, man – mugursoma. Tajās, savukārt, galvenais ir pases, dokumentu kopijas, lidojumu biļetes, Kindle e-grāmatu lasītājs, mans vecais mp3 atskaņotājs, austiņas un šādi tādi našķi ceļam.

Ar Unas tēti ņemam manu velosipēda kasti – lielāko no visām – un ejam lejā. Nu baigi jau liela tā kaste, vairāk nekā pusotru metru platumā, aptuveni metru augstumā un ne mazāk kā 20 centimetru biezumā. Bet par to es uztraucos tikai tik daudz, cik kā to dabūt līdz lidostai. Tālāk visam ir jābūt kārtībā, jo, kā lasījām Aeroflot mājas lapā un kā vēl precizējām, sazinoties ar epastu, velosipēds ar šo aviokompāniju ir parasta bagāžas vienība, kura vienīgais parametrs, kas tiks mērīts, ir svars. Tam ir jāiekļaujas divdesmit kaut cik tur kilogramos, bet citu ierobežojumu nav. Par sev veloveikalā iegūtās kastes izmēru pat priecājos, jo tadējādi velosipēdu varēju ielikt iekšā visvieglāk no mums trijiem. Tomēr, nonākot pie džipa pakaļējām durvīm, te nu nācās padomāt – nenolokot krēslus, ielikt iekšā to var tikai pa diagonāli. Bet vēl jau būs divas, ne tik milzīgas gan, bet tāpat lielas kastes, un vēl pamatīgas bagāžas kastes. Labi, nav ko lieki prātot, nesam lejā pārējo un skatāmies!

Nonesam lejā Unas velosipēda kasti, nonesam pārējās divas kastes un domājam. Liekam vienu uz otras, liekam taisnāk un slīpāk, ņemam ārā un kārtojam par jaunu. Pie reizes mēģinot arī to, kā būs, ja nolocīsim kādu no priekšējiem sēdekļiem. Nekā nesanāk salikt visu tā, lai būtu vēl vieta arī diviem pasažieriem. Par to gan stresa nav – ja nekā citādi nesanāks, sēdīsies kādā sabiedriskajā transportā un aizbrauks. Galvenais šoreiz ir mūsu un vēl Viestura bagāža – tādas pat divas kastes, kurām pakaļ jābrauc uz Imantu.

Un tad … tad es tieku pamatīgi pārsteigts. Pagriežos, un aiz muguras stāv mani Bites kolēģi – Kristīne, Dainis, Līga un Anete, ar šampānieša pudeli. Wow! Diena ir sākusies patiešām labi. Nedaudz parunājam, bet mani jau vairāk velk uz mašīnas pusi. Ir jāpalīdz Andrejam un Unas tētim izdomāt, kā labāk atrisināt šo bagāžas puzli. Bijušie darba biedri vēl parunājas ar Unu un dodas. Un dodamies arī mēs. Esam tikuši galā ar bagāžas iedabūšanu džipā. Viss ir iekšā, un ir vieta gan man, gan šaurāks stūrītis Unai, gan arī Andrejam pie stūres. Tagad uz Imantu, pie Viestura!

Braucam pār Vanšu tiltu un es domāju: “Šo tik ierasto skatu mēs tagad kādu laiku neredzēsim.” Savāda sajūta. Rīts ir vēss un miglains, bet satiksme vēl pagaidām mierīga, un līdz ar to pie Viestura nonākam tā kā plānots. Mašīna jau šobrīd ir pilna gandrīz līdz pat jumtam, taču mēs joprojām ticam, ka atradīsies vieta arī visam pārējam uz lidostu vedamajam. Patīkami pārsteidz Viestura velosipēda kastes izmērs – tiešām neliela, tātad būs ko noņemties galā, liekot kopā brauamo, taču līdz ar to lielākas ir mūsu cerības to dabūt iekšā mašīnā.

Šoreiz jau vietu, kur kaut ko likt, ir tik maz, ka ilga domāšana izpaliek. Viestura bagāžas kasti es ņemu rokās un līdz ar to ceļu vairs neredzu, bet velosipēda kasti kaut kā iestūķējam vēl līdz ar auto jumtu. Nu viss, varam braukt, Viesturu gan jau laicīgi esmu brīdinājis, ka pašam iespējams vajadzēs braukt ar sabiedrisko transportu. Un tā arī sanāk. Tā kā līdz ko mēs sākam braucienu lidostas virzienā, Viesturs bez kavēšanās iet uz autobusa pieturu. Laika vēl pietiek.

Neilgi pēc deviņiem piebraucam pie lidostas ieejas. Es kāpju ārā un uzreiz eju pēc bagāžas ratiem. Citādāk jau gan mums divatā to visu mantu kalnu iekšā lidostā noteikti nedabūt. Agrāk bijām vien noskatījušies uz tiem, kas tādus stūma, un domājuši, ka nu gan daudz viņiem bagāžas. Paši tos izmantojam pirmo reizi. Vienmēr arī biju domājis, diezin uz cik ilgu laiku un kur viņi brauc? Dažiem tas vienmēr izskatījās gana saprotami, jo bija redzams, ka tiek vests sporta ekipējums, taču citiem nē. Nu pēc neilgas kraušanas arī mēs bijām tādi pat pasažieri – ceļotāji, par kādiem iepriekš bijām tikai brīnījušies. Ņemam katrs pa vieniem ratiem, pilnībā apkrautiem ar kastēm, un ejam iekšā lidostā. Atrodam vietu, kur notiks bagāžas nodošana mūsu lidojumam, un ejam pasēdēt. Kā vēlāk saprotam, bagāžas nodošanas punkts izrādās ļoti veiksmīgā vietā – tieši blakus lielizmēra bagāžas nodošanas punktam. Tātad ar mazāku iespēju, ka kaut kas vēl kaut kur būs jāstumj vai jānes pāri visai lidostas zālei.

9:45 sākas reģistrācija mūsu lidojumam, un ierodas Viesturs. Pirmā lieta ir izdarīta, visi un ar visu bagāžu esam lidostā. Atviegloti nopūtīsimies tad, kad visa mūsu bagāža tiks pieņemta. Tai, lai arī cik liela tā izklausās, ir jābūt standarta bezmaksas bagāžai, kas lidojumiem uz Indiju un vēl citiem konkrētiem pasaules punktiem ir lielāka nekā ierasts citur. Paņemam pases, biļetes un stumjamies tuvāk reģistrācijas galdiņam. Izmantoju iepriekš pārbaudītu stratēģiju, eju pie biznesa klientu apkalpošanas, kur nav neviena cilvēka, un jautāju, vai varam nākt šeit. Atbilde ir apstiprinoša. Viesturs iet pirmais.

Darbiniece skatās dokumentus, skatās uz lielajām kastēm – mēs tikmēr aizturējuši elpu gaidām, kas tad būs. Un tad, neko nesakot Viesturam, viņa kādam zvana. Mana sirds sāk sisties straujāk, taču pēc īsa brīža Viesturs tiek aicināts likt kastes uz svariem, lai tās tiktu nosvērtas un nodotas tālāk. Huh, tātad viss ir kārtībā! Bagāža tiek nosvērta, un svars ir atļautajās robežās. Pēc kastes skenēšanas Viesturs vēl paskaidro, ka tie daudzie dzelži ir velosipēda atslēgas un rezerves daļas, un bagāža ir pieņemta. Eju es, un arī viss ir kārtībā. Iet Una, un ir tikpat vienkārši. Viss ir noticis daudz ātrāk nekā domājām. Internetā lasītie stāsti par to, ka darbinieki ne vienmēr zina par to, kā tiek transportēti un reģistrēti velosipēdi un līdzīga lielizmēra bagāža, nav piepildījušies mūsu pieredzē. Tad jau tikai visu to vēl veselu saņemt galā, lai varētu vēlreiz tikpat atvieglotie nopūsties.

Izejam drošības pārbaudi, un varam gaidīt savu lidmašīnu. Atlikušo vairāk nekā stundu izmantojam, lai pārskatītu sociālos tīklus. Piezvanu mammai. Zinām, ka gan Maskavā, kur būsim dažas stundas, gan arī Indijā sakari ar mājām, izmantojot mūsu Latvijas pieslēgumus, būs ļoti dārgi. Tāpēc par to esam padomājuši jau laicīgi, sarunājot, ka sākumā ziņu par sevi padosim vien ar īsziņām, bet Deli atradīsim iespēju nopirkt vietējo priekšapmaksas sarunu karti saziņai ar mājām un internetam telefonā. Tā kā mums nav ne jausmas, cik pieejams būs internets Indijā, lai saziņai izmantotu tikai to, jau laicīgi esam izdomājuši, ka mammas mums varēs piezvanīt, izmantojot Skype pieslēgumu Ar to par pusotru eiro mēnesī var 2 stundas mēnesī zvanīt uz visiem Indijas numuriem. Perfekti, lai neteiktu vairāk! Nesalīdzināmi ar to, cik izmaksātu garāks zvans no parasta Latvijas numura uz Indijas numuru.

Lidojums uz Maskavu ir īss, un pēc pusotras stundas esam Krievijas galvaspilsētā. Jā, tik tuvu tā mums atrodas. Krievijā esam pirmo reizi un tāpēc jau iepriekš esam uzzinājuši, ka lai uzturētos lidostā mums vīza nebūs nepieciešama. Liekas jau stulbi, ja tas tā būtu, taču drošs paliek drošs esam to pārbaudījuši.

Izejam cauri lidostai un, neatrodot neko vairāk par lidostās ierastajiem veikaliem ar krietni augstākām cenām, ejam uz sev vajadzīgo termināli. Atrodam brīvus dīvānus ar rozetēm blakus un sēžamies. Turpat vēl tikai eju pajautāt, lai tiek pārbaudītas mūsu iekāpšanas kartes lidojumam no Maskavas uz Deli. Aeroflot mājas lapā tiku lasījis, ka reģistrācija šim konkrētajam lidojuma posmam nav iespējama internetā, taču, reģistrējoties lidojumam no Rīgas uz Maskavu, man tika piedāvāta iespēja reģistrēties arī tālākajam lidojumam, un tas it kā bija izdevies tādā pat veidā kā jebkura cita reģistrācija lidojumam internetā. Lidostas darbinieks apstiprina to, ka viss ir noticis tā kā vajag un ka iekāpšanas kartes ir derīgas. Ideāli. Pasaku paldies un otro reizi šajā dienā pārliecinos, ka paldies un lūdzu te ir diezgan liekas frāzes, neviens par tādām neaizdomājas.

To pašu novērojam, ar vienu aci sekojot līdzi tam, kā tiek risināta kāda neapmierināta ceļotāja problēma. Viņš šķiet nokavējis savu lidojumu un nevar atļauties nopirkt jaunu biļeti. Vai arī pazaudējis maku. Vai arī viss kopā, taču darbinieki acīmredzami nespēja tikt galā ar problēmu. Un brīdī, kad angļu valodu nomaina uz krievu, savā starpā tie runā, tā teikt, daudz tiešāk un vienkāršāk. Runā, ka vienkārši jāsauc policija. Lai tie tad tiek galā ar šo cilvēku. Beigu beigās gan risinājums acīmredzot tiek rasts, jo jaunietim tiek piedāvāts izmantot bezmaksas telefonu, lai zvanītu tuviniekiem un lūgtu naudas pārskaitījumu. Vairāk mēs viņu neredzam.

Tuvojoties mūsu lidojumam laikam, ejam tuvāk iekāpšanas zonai un jau nedaudz sajūtamies tā kā Indijā. Apkārt ir daudz indiešu jeb vismaz tā mums visi šie cilvēki izskatās, pārsvarā vīrieši un ģērbušies tādās pat drēbēs kā eiropieši. Par to, ka indieši, spriežam pēc sejām. Savādāk atšķirīgi šeit ir vien tie nedaudzie baltie, kas ģērbušies krāsainos kankaros. Viltus indieši. Tā nu gaidām savu lidojumu ar vēl ļoti daudziem cilvēkiem. Zinām, ka lidmašīna būs lielāka nekā no Rīgas uz Maskavu un līdz ar to arī lielākā kādā jebkad esam lidojuši. Tāpēc skaidrs, kāpēc iekāpšanas laiks šoreiz ir ilgāks nekā ierastā pusstunda, un arī krietnais cilvēku pūlis nepārsteidz.

Iekāpšana sākas laicīgi un notiek bez steigas. Visi kāpj iekšā un ieņem vietas. Pirms iekāpšanas man rokā vēl tiek iespiests klientu apmierinātības anketas buklets, kur ir interneta adrese, kurā atrodama pati anketa. Bukletu pazaudēju, adresi aizmirstu, bet vēlāk jokoju, ka būtu bijis ko ieburkšķēt par nepietiekamo uzmanību, kad vēlāk jautāju man interesējošo par Indijas iebraukšanas anketu. Pacelšanās kavējas aptuveni stundu. Sākotnēji tāpēc, ka gaidām vēl kādus aizkavējušos pasažierus, bet pēc tam tāpēc, ka tad jau atkal jāgaida brīdis, kad var pacelties, kad nav neviena cita. Kā uzzinām, vakara stundas Šerementjeva lidostā ir ļoti aktīvas.

Lidojuma sākumā skatāmies lidmašīnā pieejamos video. Es noskatos arī vienu par indiešu ēdieniem. Izskatās interesanti un garšīgi. Klausāmies mūziku, gan savējo, gan lidmašīnā pieejamo. Paēdam bezmaksas vakariņas un vēl pēc laika mēģinām gulēt. Lidojums mums paredzēts aptuveni 6 stundas garš, Deli ierodoties ap trijiem no rīta. Necik ilgi nepaguļam, jo ap 1:00 tiekam pamodināti. Visiem Indijā iebraucošajiem ir jāaizpilda iebraukšanas veidlapa. Šajā brīdī es noticu, ka modinātājs, kas pēc pamošanās liek izpildīt dažādus matemātikas uzdevumus, ir efektīvs. Ja nu kas, tikpat efektīva ir nopietnu dokumentu pildīšana uzreiz pēc pamošanās. Aizpildu izsniegto veidlapu, un miegs vairs ne vienā acī. Interesanti, kāpēc šo veidlapu nevarēja iedot jau sākumā?

Kā izskatās, kaut arī lidojumu sākām ar stundas kavēšanos Deli būsim gandrīz vai noteiktajā laikā. Un pēc nedaudz vairāk kā pāris stundām mēs to jau ieraugām. Vēl no krietna augstuma, taču pilsētas gaismas jau ir redzamas. Lidojam zemāk un zemāk, bet apakšā esošā gaismas jūra nebeidzas. Ir aptuveni trīs naktī.

Gribi lasīt tālāk? Spied te un izvēlies sev ērtāko formātu!

One thought on “Grāmatas “Karstā Ziema” pirmās nodaļas

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *